000
ОтложитьЧитал
Prologs
– Matilda, m-m-t-tilda! – rektors iesaucās, un es vēl ciešāk aizvēru acis. – Atver acis! Pietiek ar šo neskaidro tēlojumu!
Es neizliekos! Man ir bail no šī ļaunā pūķa, kuru pirms pāris dienām nejauši apreibināju ar mīlas dziru. Vai arī tā nav nejaušība… vai arī tā nav nejaušība… Bet kāda starpība?! Tomēr viņš uzvedas neadekvāti un nepavisam ne tā, kā iecerēts!
Pat dēmoniskais suns jau ir sācis mani pasargāt no saviem uzbrukumiem. Un ne tikai suns:
– Bruno, ak! – dzirdēju profesora Er Ritera balsi. "Un tu, Maikl, nerūk, meitene nokrita no tāda augstuma, viņa, iespējams, tika nopietni ievainota, un šeit tu esi."
Man bija sevis žēl un šņukstēju. Viņa ieskatījās nekaunīgajās rektora acīs un gandrīz nobira asara. Viņš sarauca pieri. tieši tā! Lai viņam ir kauns!
Man sāpēja kāja. Man šķiet, ka es to sagrozīju.
– Kuru kāju? – rektors jautāja, saraucis pieri uz meistara rokām uz maniem pleciem.
Bet laipns vīrietis tikko palīdzēja man apsēsties!
– Pa labi. Ak! Ievainot! – viņa kliedza, kad viņš viņai pieskārās.
"Cik es varu pateikt, tā ir smaga dislokācija," noteica pūķis. "Man nav labi dziedēt, bet es varu mazināt sāpes." Nekustieties.
Viņa roka nedaudz kvēloja, un es sajutu patīkamu vēsumu savā pulsējošajā potītē.
"Paldies," es atviegloti izdvesu un uzreiz nepamanīju, ka viņš nesteidzās noņemt roku no mana ceļgala, uz kura viņš nejauši uzlika brīvo roku.
Viņš arī to noglāstīja, domīgi nopētot zaru, no kura es nokritu. Un šīs glāstīšanas izrādījās nepieklājīgi patīkamas!
Nē, ko viņš sev atļauj?!
Es sašutis skatījos uz nekaunīgo ekstremitāti un pievērsu skatienu rektoram:
– Ahem-ahem! – neslēpjot savu sašutumu, viņa piesaistīja viņa uzmanību.
Rektors paskatījās uz mani, pievērsa skatienu savai rokai, uz kuru es daiļrunīgi paskatījos uz sāniem, un, skatoties uz to, biju patiesi pārsteigts. Tad viņš strauji atkāpās un piecēlās.
– Ko jūs vispār darāt eksperimentālajā dārzā? – viņš jautāja. – Kāpēc tu uzkāpi kokā?!
Man nācās mulsinoši izskaidrot situāciju, lai neatmaskotu savus līdzdalībniekus. Šķiet, ka tas gandrīz izdevās, es pat mēģināju izlīst, bet… viņi man neļāva:
"Pagaidi, lietpratējs," vilkacis pasmīnēja. "Rektora kungs, protams, jūs sastindzis, bet tas nenozīmē, ka jūsu kāja ir vesela un jūs jau varat skriet."
– Nekas, esmu uzmanīgs.
– Ļaujiet man aizvest jūs uz slimnīcu.
Es pasmaidīju, grasījos atteikt – man nepietika, lai akadēmijas meistari mani nēsātu uz rokām, – bet man nebija laika neko pateikt.
"Nevajag," rektors mani pārspēja.
Un es domāju, ka, protams, es netaisos braukt neviena rokās, bet tomēr… tas ir kauns. Zvīņainais varēja pažēlot ievainoto adeptu.
Bet visas šīs domas dažu sekunžu laikā tika izslaucītas no manas galvas, jo rektors paskatījās uz mani ar sarauktu pieri un teica:
– ES pats.
1. nodaļa. Ministrijas vēstule
Raganu un burvju akadēmijas mājas ragana
– Nē, paskaties, ko viņi mums piedāvā?! – Raganu un burvju akadēmijas galvenās raganas sašutusi balss iegrieza viņas kabineta klusumu. Viņa reti pieļāva šādus uzliesmojumus, bet vienatnē ar savu pazīstamo viņa varēja atpūsties un izlaist savas emocijas. – Piekritēju apmaiņa! Viņi vēlas sagrābt manas meitenes! Viņi zina, ka mums ir pārāk maz raganu, un es joprojām no viņiem neatteikšos. Bet pat nerēķinieties ar raganām! Vai viņi domā, ka ar tiem ir viegli rīkoties? Burvjiem, kamēr neesat apguvis burvestību, jūs to nevarat izmantot. Bet raganu spēks darbojas savādāk. Ja jūs aizvainosiet raganu, viņa jūs nolādēs bez jebkādām prasmēm, lai jūs nespļautu. “Un sašutusi viņa nometa vēstuli uz galda malu. – Kādi stulbi sēž Izglītības ministrijā?
Liels melns krauklis nolidoja no sarežģīta lakta, mīļi pasūtīja viņam no labākā amatnieka un apglabāja viņa knābi vēstulē.
– Oho! – viņš beidzot teica.
"Tāpēc es saku, velti viņi vēlas izveidot mijiedarbību starp burvjiem un raganām." Un vispārīgi runājot…
"Es saku, jūs kļūstat sajūsmā," krauklis viņu pārtrauca, un ragana pārsteigta paskatījās uz savu gudro pazīstamo.
Viņš reti sniedza sliktus padomus un tikpat reti kļūdījās situācijas novērtēšanā.
– Paskaidrojiet.
– Vai jums ir žēl burvju mākslinieku?
– Jā kāpēc? – sieviete bija pārsteigta.
"Tad saki man, Minevrrra, vai jūsu akadēmijā ir kādas problemātiskas raganas?"
– Protams, ka ir, kā gan nevarētu būt? Drīzāk mums nav tādu, kas nebūtu problemātiski. – Un iztaisnoja matus, kas bija izklīduši no savas ideālās frizūras. – Vai tev nevajadzētu zināt?
– Es to nedomāju. Pastāsti man, cik raganu jūs neesat pabeidzis iesvētību līdz trešajam kursam?
"Ir daži…" ragana domīgi sacīja. – Bet kādas talantīgas meitenes. Vienam ir tādas mīlas burvestības – tevi satricinās, otrs ar lāstiem uz "tu", bet trešais jau ir izstudējis gandrīz visas runoloģijas mācību grāmatas – tīrradnis! – Un viņa īgni pakratīja galvu. "Kādu iemeslu dēļ viņiem nepatika mūsu raganas." Bet ir jau laiks. Potenciāls ir jāatbloķē.
– Kas? Klepus-klepus-klepus,” krauklis vai nu izdziedāja rīkli, vai iesmējās. "Mūsu raganas ir augstprātīgas, viņi nevēlas pieskatīt raganas, viņi sagaida, ka tās nonāks viņu rokās." Un viņi krīt! Viņi ir ārkārtīgi jauki, un jūs nevarat iedomāties labāku vietu iesvētīšanai, un tādu ir maz. Un mūsu raganas ir ziņkārīgas, it īpaši, kad draudzenes sāk kādu no viņām gleznot. Bet visi piekūni tiks apgredzenoti, pirms tie beigs akadēmiju. Mūsu raganām savējās netrūks. Tāpēc viņi pārāk ilgi griezīs degunu. Klepus klepus.
"Vai jūs domājat, ka mūsu trīs skaistules nesteigsies ar iesvētību pat trešajā gadā?" Varbūt tu jau esi ar kādu mājās tusējis?
"Esmu pārliecināts, ka šie trīs ēzeļi par to pat nedomāja, un viņu vecāki nav no raganu cilts, viņi nesaprot situāciju." Vienai viņai ienāca prātā, ka viņa pirmo reizi notiks tikai no lielas mīlestības, piemēram, viņas vecākiem. Otra – bērnībā ar zvērestu uztaisīja kaut ko gudru – un iedod princi, vai pat karali, citādi… Un ko vēl neatzīst. Nu trešais ir nūģis, ko meklēt. Viņš neredz neko un nevienu, izņemot savus tomus. Nightmarrr! – Un viņš sašutis plivināja spārnus, liekot vēstulei aizlidot uz otru galda galu, un no spārna izkrita spalva, kuru krauklis uzreiz satvēra ar knābi un iesprauda atpakaļ.
– Jā… Ragana vada. Jāzina visi dzīves aspekti. Un jo apdāvinātāks ir viņas pirmais vīrietis, jo spilgtāk viņa atklāsies pasaulei iesvētīšanas laikā.
– Šeit! – krauklis audzinoši pacēla spārnu un modri pārbaudīja, vai visas spalvas paliek savās vietās. – Un Burvju akadēmijā ir daudz spēcīgu burvju, bet gluži otrādi, magu ir maz. Viņu vecāki dod priekšroku tos turēt mājās. Viņu nevainība tiek iznīcināta. Klepus klepus. It kā viņi nevarētu viņu tur pazaudēt, ja vēlētos. Klepus klepus.
"Vai jūs domājat, ka pusgads burvju sabiedrībā nāks par labu mūsu meitenēm?" – sieviete domīgi savija pirkstus.
Galvenā ragana ilgi bija ieņēmusi savu amatu un zināja, ka viņai nevajadzētu rupji iejaukties jauno raganu izvēlē – tas izmaksās pašai dārgāk. Raganu piespiešana tik nopietnā jautājumā ir saistīta ar neparedzētu ne tikai savu plānu, bet arī akadēmijas sienu iznīcināšanu. Bet šādi spiest uz iepazīšanos… kāpēc gan ne? Varbūt no šīs idejas kaut kas sanāks. Jāpalīdz meitenēm, pretējā gadījumā viņām būs ļoti grūti turpināt mācības kursā. Trešais gads ir laiks, lai uzzinātu par savām spējām, kuras viņi pēc tam pilnveidos vēl divus gadus.
Pēkšņi sieviete atcerējās burvju akadēmijas bijušās rektores Amālijas Šaboldanskas nicīgi saburzīto seju.
“Jūs pieļaujat izvirtību izglītības iestādes sienās! Neviens tavs absolvents nav kārtīga cilvēka uzmanības vērts!”
Stulbi! Ko gan viņa saprastu par burvību! Mēs apzināmies pasauli un sevi kā tās neatņemamu sastāvdaļu. Un labāk ir iziet caur iniciāciju ar vīrieti nekā caur nāves zināšanām, kad ceļš uz spēku tiek atvērts ar dunci sirdī.
Šaboldanskajai pašai bija pat seši oficiāli vīri, par mīļotājiem labāk klusēt, bet viņa mēģināja tiesāt savas meitenes! Ar kādu prieku viņa nosūtīja viņai bojājumus. Mmm… Veselu gadu neviens vīrietis nevarēja pieskarties šai drūmajai lietai – tā uzreiz sāka kurkstēt un spļaut tarakānus. Bērnišķīgs triks. Šo lāstu kaut kā izdomāja pirmgadnieces, taču tas ir tik noturīgs, ka to varēja noņemt tikai tas, kurš to uzmeta. Parastā dzīvē nesāp, bet formāli iesniegt sūdzību… Ja jau esi diezgan vecs, tad vīri jau sen ripinās savos kapos, jo viņu sievas izklaidējas ar jaunajiem saimniekiem, un tu pats esi vienas no prestižākajām akadēmijām rektors, formāli risināt šādas problēmas gadā Ir, maigi izsakoties, neērti kādu vainot. Viņa izturēja ilgu laiku, slepus vērsās pie citām raganām, bet beidzot ieradās Minevrā, lai paklanos un atvainojās par saviem vārdiem. Ragana atcēla lāstu, taču tas nevairoja viņu mīlestību vienam pret otru. Un, ja viņa nesen nebūtu nomainīta rektora amatā, Minerva pat nedomātu par studentu apmaiņu.
Interesanti, kurš tika nolīgts viņas vietā? Jums vajadzēs aprunāties ar jauno rektoru, pirms dosiet viņam savas meitenes. Un ja viņai viņš patīk… tad varbūt ir vērts pamēģināt šo apmaiņu. Un raganām te, akadēmijā, būs jautrāk. Šī ir iespēja izmēģināt savu maģiju pie jaunajiem burvjiem! Varbūt viņi raganus nedaudz liks pie prāta, pretējā gadījumā viņi ir pārņēmuši modi staigāt kā gaiļiem. Raganas nav vistas, tās galu galā noplūks spalvas, taču veselīga konkurence nevienam nav kaitējusi.
Un, ja viņu akadēmijas burvji iekļūst nepatikšanās viņas meiteņu dēļ, viņi ir viņu pašu biezgalvji. Nebija jēgas iesaistīties ministrijas avantūrā. Un tikai lai kāds mēģina viņus aizvainot!
Tā izlēmusi, Minerva paņēma pildspalvu, tukšu papīra lapu un pēc nelielas vilcināšanās sāka rakstīt vēstuli…
2. nodaļa. Ceļā uz akadēmiju
Apkalpe izbrauca no mājas vārtiem, un es atviegloti uzelpoju. Es mīlēju savu māju un savus vecākus, taču šajos svētkos viņi tik neatlaidīgi gribēja mani saderināt ar kādu un ātri apprecēt, ka man bija apnicis cīnīties ar pieaicinātājiem un nebeidzamām sarunām par to, cik kauns bija kārtīgai dāmai. ragana. Tas bija kauns.
Un es lieliski sapratu, kāpēc viņi ar katru reizi rīkojās arvien neatlaidīgāk – viņi uztraucās, ka sabiedrība uzzinās, ka es studēju Burvības un burvju akadēmijā, un tad es vairs nevarēšu atrast normālu saderību. Redziet, baumas par šo iestādi un raganām ir pārāk divdomīgas.
Kas man par to rūp? Es esmu ragana! Un es ar to lepojos. Tagad raganas pat oficiāli sēž Karalistes padomē. Un pirms tam aiz katra ievērojama politiķa vienmēr varēja atrast viltīgu raganas smaidu. Vai ir iespējams iedomāties vismaz vienu pārtikušu pilsētu vai ciemu bez raganas? Tieši tā! Tikai augstajā sabiedrībā viņi mūs turpina uzskatīt par otrās šķiras pilsoņiem. Bet, manuprāt, šajā augstajā sabiedrībā bez tā neiztikt. Viņiem noteikti ir jāsadala cilvēki klasēs un jāpiešķir sev augstākais.
Nu ļaujiet. es iemācīšos. Es kļūšu par neatkarīgu raganu, un es nedomāju par augstdzimušiem pielūdzējiem. Es precēšos tikai mīlestības dēļ! Tā es nolēmu bērnībā, un raganas ir spītīgas būtnes un reti maina savus lēmumus.
Protams, visās šajās diskusijās iezogas iniciācijas jēdziens. Mūsu kurators par to runāja ar katru no raganām atsevišķi, bet… man jau spēka pietiek. Galvenais ir apgūt prasmes. Un, ja būs vairāk spēka, ar to vienkārši pietiks vairākām manipulācijām. vairāk manipulācijas.
Spriežot, es paskatījos uz krustmāti Sesīli, briest, dzīvespriecīgu, pusmūža blondīni, kas bija nosūtīta man līdzi, lai sekotu līdzi. Viņa ir ļoti sabiedriska sieviete un aizver muti tikai mana tēva klātbūtnē, kurš reiz apsolīja viņu aizsūtīt uz klosteri, ja viņa priekšā izrunās kaut vienu vārdu.
Un tagad viņa pļāpāja un vēdināja sevi ar smaržīgu kabatlakatiņu, kamēr es, atrauts no visa, domāju par savām lietām.
– Ak, šajā vagonā ir smacīgs. Kā tev klājas, mazulīt? Vai tu jūties labi? Laikam skumji atkal pamest tēva māju? Un viņi gandrīz atrada līgavaini. Gustavs bija kaislīgi tik labs! Uzacis izkaisītas, acis caurdurtas. Ak, un viņš izrādījās spēcīgs vīriešu daļā. Man netrūka nevienas istabenes… – Un pēc tam, kad pieķēru sevi. – Ak! Kam es par to runāju?! svēts svēts! Bet tu, mazulīt, vēl mācies par raganu. Viņi pat jūs par to neinformēs. svēts svēts! Un kāpēc tavs tēvs savulaik piekrita tevi sūtīt uz šo akadēmiju? Nav tā, ka jūsu priekšnieks viņu apburtu. svēts svēts! “Tantīte sastapās ar manu firmas zīmi sašaurināto skatienu un ātri attālinājās no raganu tēmas. – Tātad, par ko es runāju? A! Es nesaprotu, kāpēc tu viņu noraidīji. Un Vernons? Nu viņš ir tik skaists! Vaigi kā āboli, uzreiz var redzēt, ka vesels jauneklis un labi ēd. Un Duglass? Lūk, kur šķirne ir! Tik simpātisks jauneklis, un kāds solījums! Lai gan viņa ģimene nav īpaši bagāta, tā ir cēla, un pats zēns mācās par burvi. Kāpēc viņš tevi neiepriecināja?
“Arogantais dupsis,” es nomurmināju zem deguna, bet aizmirsu par tantes fenomenālo dzirdi, kas parasti pamodās visnepiemērotākajā brīdī.
– Matilde! – viņa kliedza. – Kādus vārdus tu lieto?! Tu esi muižniece!
Un mēs ejam prom…
Es nožēlojot nolaidu galvu un atgriezos savās domās. Un tad tantei apnika, un mēs ar viņu, regulāras karietes kustības iemidzināti, aizsnaudāmies.
* * *
Vēlu ieradāmies krodziņā, kur plānojām nakšņot. Tante pusdienās ceļmalas krodziņā ēda kaut ko novecojušu un pārāk bieži pa ceļam veltīja savu nenovērtējamo uzmanību ceļmalas krūmiem.
Un tagad tā vietā, lai dotos un sarunātu ar kroga saimnieci par nakšņošanu, viņa metās meklēt tualeti, un es smagi nopūtos, paskatījos uz neticami zvaigžņotajām debesīm un, pēc ilgas ilgas, nedaudz izstiepusi kājas. sēdies karietē, aizgāja uz krogu.
Un tur mani sagaidīja pilnas iestādes troksnis un kņada. Citos savos ceļojumos neesmu sastapies ar tik pārpildītām krodziņiem. Nedaudz pārsteigts, es sastingu durvīs un… dabūju iedurt mugurā!
– Ak, piedod! – kāds neticami izskatīgs vīrietis uzreiz satvēra mani aiz elkoņa un ieskatījās man acīs. Tumši acu baseini, asi vaigu kauli, stingrs zods, melna matu šķipsna, kas krīt uz pieres. Bet tas pat nebija galvenais. Harizma! Tas ir tas, kas mani burtiski nogāza no kājām. – Tu stāvēji tieši durvīs. Es domāju, ka jums vajadzētu attālināties no viņiem nedaudz tālāk.
"Jā," es atbildēju, savaldzināti skatīdamies uz viņu.
"Nē, kāds skaists puisis!" – manās domās plīvoja rozā sirsniņas.
– Nu es tevi aizvedu prom no durvīm. Tagad noteikti neviens tev nepaklups. ES atvainojos. "Viņš novērsās un devās pie krodzinieka.
"Viņš nepaklups… Ah…" es biju aizkustināta, turpinot peldēt neparastajā rozā miglā. – Tu gribi teikt, ka viņš nepaklups? Vai es esmu koka celms, kuram paklupt?! "Viņa pakratīja galvu, novēršot apsēstību, iztaisnoja plecus un atriebīgi domāja: "Un viņš nav tik skaists." Vīrietis ir kā vīrietis. Parasts!"
Un viņa arī aizgāja pie krodzinieces. Es piegāju klāt tieši tad, kad viņš brunetei pasniedza atslēgu ar smagu birku:
–…Šeit, kungs, mūsu labākā istaba ir jūsu rīcībā! Pagaidi, mans palīgs atnāks un uzvedīs tevi augšā.
Krodzinieku jaunais viesis tā aizrāva, ka nepievērsa man uzmanību! Man nācās izlikties, ka klepu.
"Jā, kundze," viņš beidzot piekrita pagriezties pret mani.
"Man vajag istabu pa nakti," es teicu un uzmetu garu skatienu brunetei.
Viņš aizgāja un paskatījās koplietošanas telpā.
"Atvainojiet, kundze, bet vietu vairs nav," krodzinieks atmeta rokas.
– Kā nav? – Es neticēju.
– Drīz pilsētā būs tirdziņš. Kopš pusdienas laika nav bijis nevienas telpas. – Un iztaisnoja savus noslīdējušos matus.
– Bet… Jūs tikko iedevāt šim kungam istabas atslēgu! – biju sašutis.
"Es to atdevu, un tā vairs nav," krodzinieks uzmeta sēru seju.
Es neizpratnē skatījos apkārt, nezinādama, ko darīt – šī bija pirmā reize, kad nokļuvu šādā situācijā. Es satiku brunetes skatienu. Vai tiešām viņš atstās visu tā, kā ir, zinot, kādā situācijā ir meitene? Nē, šāds vīrietis noteikti nevar atstāt dāmu nepatikšanās!
Es nolaidu savu satraukto skatienu, tad pacēlu acis un lūdzoši paskatījos uz viņu. Parasti šāds vīriešu izskats darbojās nevainojami.
Man par pārsteigumu, šis puisis nesteidzās man piedāvāt savas istabas atslēgu, bet gan paskatījās uz mani ar vērtējošu skatienu, pats kaut ko izdomāja un beidzot piegāja pie manis.
– Ja vēlies, varu piedāvāt tev nakšņot manā dzīvoklī.
– Tā ir patiesība?! – It kā akmens būtu no maniem pleciem pacelts. Tomēr viņš ir īsts džentlmenis un izskatīgs vīrietis, ko meklēt! – Liels paldies! – sirsnīgi pasmaidīju, grasīdamies pastiept roku pēc atslēgas. -Kur tu pavadīsi nakti?
Es jautāju tīri pieklājības dēļ. Tomēr cilvēks manis dēļ sagādās neērtības un būs nepieklājīgi neizrādīt interesi vispār.
– Tajā pašā vietā, kur tu. "Un viņš tik burvīgi un aicinoši pasmaidīja, ka es vienkārši uzsitīju skropstas, līdz galam neapzinoties, ko viņš tikko teica.
Un te es stāvu ar sastingušu smaidu uz lūpām, skatos uz šo smaidīgo tītaru un domāju: ko skaistu es viņā atradu?! Viņam uz pieres rakstīts: narcistisks suns!
Es garīgi izgāju cauri visiem neķītriem epitetiem, ko gribēju piedēvēt šim… nelietim.
Tikmēr necilvēks turpināja:
"Un es arī priecāšos, ja jūs vakariņosit ar mani." Tūlīt veiksim pasūtījumu. Kam tu dod priekšroku?
– Lēdija dod priekšroku kungiem. – Smaids pazuda no manas sejas, un es pagriezu savu aso degunu. "Es kaut kā iztikšu bez jūsu vakariņām un istabas."
"Ak, ticiet man, man ir atbilstošs prefikss dižciltīgam uzvārdam," vīrietis nebija pārsteigts un paskatījās uz mani ar izsmejošu skatienu.
– Bez šaubām. “Es pasmaidīju savu indīgāko smaidu. "Un ticiet man, ja es kādreiz izlemšu pavadīt nakti ar pulti, es noteikti jums to paziņošu."
– Tātad, varbūt vari pierakstīt adresi? – viņš pasmīnēja.
– Tas nav tā vērts. Man jau ir ļoti labs priekšstats par to, uz kādu adresi mums jūs jānosūta.
Viņa pagriezās un iegāja zālē, nolemdama pavakariņot un tad atrisināt problēmu.
"Mazā kuce," ne pārāk sarūgtināts vīrietis no aizmugures iesmējās.
Es nedaudz samazināju ātrumu, parādot, ka dzirdu viņu, tad pasmīnēju, pacēlu zodu augstāk un devos tālāk.
2. nodaļa. Ir dažādas dziras
Bija grūti atrast brīvu galdiņu. Nē, tā mani uzaicināja gandrīz uz katru vietu, kur nebija sieviešu, taču šī iespēja man nederēja. Gribēju pamielot noslēpumainību, ko vecāki lūdza ievērot pirms akadēmijas, uzlikt galvā raganas cepuri, izvēlēties galdiņu un mīļi smaidot pateikt “nolādē mani” pie tā sēdošajiem (man vajadzēja dariet to vienreiz – tas darbojās nevainojami), bet situāciju, dīvainā kārtā, izglāba tante.
Papūtusies viņa parādījās zālē, paskatījās apkārt uz sanākušajiem un, pagriezusies, stājās krodzinieka virzienā. Un es pat nevarēju iedomāties, par ko viņa ar viņu pļāpā, bet augļais puisis pie ieejas, pēc iestādes īpašnieka zīmes, uzreiz notīrīja vienu no dzērāju galdiņiem, un mēs varējām diezgan apsēsties. ērti pie tā.
– Cik jauks cilvēks. Viņš pat mums atrada istabiņu, lai gan gadatirgus dēļ krogs bija pilna,” un pasmaidīja krodzinieces virzienā.
Viss, ko es varēju darīt, bija apmulsumā sist skropstām.
– Tante, vai tu esi pārliecināta, ka neesi ragana?
Viņa vienkārši izplūda smieklos, bet tad satvēra vēderu un sarāvās.
– Ja nu vienīgi, mazulīt. Vai zini, kāda ir visefektīvākā maģija saziņā ar veikalniekiem un krodziniekiem? – viņa pasmīnēja, skatoties uz manu garo seju. Tantei noteikti nepiemita nekāda maģija, un šāds apgalvojums izrādījās ļoti intriģējošs. – Naudas maģija. Jūsu tēvs mums iedeva pietiekami daudz, lai samaksātu šim nelietim nedaudz vairāk. "Un pēkšņi viņa jautājoši paskatījās uz mani: "Tildočka, vai tev ir kāda dzira vēderam?"
"Tantīte, bet tu biji pirmā, kas mājās kliedza, ka no raganas rokām nekādas šķebinošas lietas nepieņemsi," atcerējos viņas niknos izteikumus!
– Ak, ko man vajadzēja teikt? Pēc tam, kad tu aizgāji uz skolu, Barons, šķiet, satrakojās, viņš pat nevarēja izturēt raganu pieminēšanu. Un es, starp citu, esmu vientuļa sieviete un ļoti atkarīga no savas vienīgās radinieces. Protams, man viņš bija jāatbalsta.
Es nopūtos un pamāju ar galvu. Manam tēvam tiešām agrāk nebija tik negatīvas attieksmes pret raganām, taču viņš ļoti mainījās, tiklīdz tika atklāta mana dāvana. Ja nebūtu mūsu galvenā ragana, es nevarētu mācīties akadēmijā kā pazīstams pirms iesvētīšanas.
– Labi, bet visas manas mikstūras ir maisā.
Parasti kā jebkura ragana galvenās un nepieciešamākās mikstūras nēsāju uz speciālas jostas, taču tā nebija – man bija jāsaglabā slepenība.
– Ak, mūsu kučieris tikai ieved lietas. Esiet laipns, paņemiet no viņa to, kas jums nepieciešams, pretējā gadījumā jums būs jācieš visu nakti, un rīt jūs atkal būsit ceļā.
es nopūtos. Patiešām, tantei ir vajadzīga palīdzība. Lai gan viņa reizēm var būt kaitinoša, pēc dabas viņa ir ļoti laipna un mīl mani. Es pati jau sen būtu viņai piedāvājusi zāles pret vēderu, bet, kā jau minēts iepriekš, viņa nesen mani tik ļoti pārliecināja, ka visas raganu zāles ir fu un fi, ka nolēmu palīdzību neuzspiest. Un jā, raganas ir atriebīgi radījumi.
Es apturēju kučieri, ātri iekāpu somā, sameklēju vajadzīgo dziru, pagriezos un ieraudzīju to pašu tumšmataino necilvēku, kurš man piedāvāja neķītrību, kuļot ar tanti un apsēžoties pie mūsu galda!
Pati roka saspieda vēl vienu pudeli. Ieliku to kleitas kabatā un, aizvērusi somu, devos pretī patīkami pļāpājamajam pārim.
– PAR! Vai jau esi nolēmis ar mani pavakariņot? – nekaunīgais āksts jautāja, kad es piegāju pie galda.
Man no dusmām no ausīm gandrīz nāca tvaiks. Kā viņš uzdrošinājās?! Nē, to nevar atstāt nesodītu! Ne velti es paķēru savu parakstu dziru. Man šķita, ka tas noderēs.
Agrāk uztraucos, ka tumšo matu dēļ mani būs grūti uzreiz atpazīt kā raganu. Pat spilgti zaļas acis neglāba situāciju. Un tagad es biju laimīgs – viņi noteikti negaidīja no manis netīru triku. Es tik ļoti svētīšu skaisto vīrieti, ka viņš sasiet savu vīrišķo dabu! Viņš mēnesi nevarēs skatīties ne uz vienu, izņemot mani! Tad, protams, viņš tevi atlaidīs. Es neesmu dzīvnieks, un dzira bez viņa apmatojuma vai asiņu piejaukuma nebūs individuāla – uz kuru viņš vispirms paskatīsies, tas iemīlēsies – un tāpēc nebūs iedarbīgs ilgi. Un rīt no rīta es došos uz savu akadēmiju, un pat tad, ja viņš apgriezīs visu provinci kājām gaisā, viņš mani neatradīs. Varbūt pa šo laiku viņš iemācīsies novērtēt un cienīt meitenes!
Šīs domas mani nomierināja un radīja cīņas noskaņojumu. Tāpēc es tikai mirdzēju acis un saldi pasmaidīju par šo paziņojumu:
– Nu ko tu runā! Tas biji tu, kas sēdēji pie mana galda. Tante, vai tu pazīsti šo cilvēku? – uzdevu jautājumu, nesaprotot, kāpēc viņš apsēdās pie mums.
"Dārgais, lords van Drags atradās tādā pašā situācijā kā jūs un es – zālē vairs nav vietas…" viņa iesāka.
"Jā, un man pietika drosmes iepazīstināt sevi ar šo jauko dāmu un pievienoties viņai šajās vakariņās."
– Oho! "Cik jauks kungs," es ironiski teicu. – Apsēsties pie galda, jūs iepazīstinājāt ar sevi, bet, kad mēs… satikāmies, jūs to neuzskatījāt par vajadzīgu.
– Piedod man, es biju satriekts no tava skaistuma un galīgi nemierīgs. "Un tad viņš piecēlās, negaidīti pieklājīgi paklanījās un, slēpdams smieklus acīs, diezgan nopietni teica: "Es lūdzu piedot man par manu nepiedienīgo uzvedību." – Un tā viņš teica, ka es viņam gandrīz piedevu un pat atlaidu tvērienu pie dārgās pudeles. – Ļaujiet man iepazīstināt ar sevi, grāf Michael van Drag. Jūsu rīcībā,” un nolieca galvu.
– Baronese Matilda van Klīfa, – es nedaudz noliecu galvu un pastiepu viņam roku.
Viņš pievilka viņu pie lūpām, paskatījās uz mani no zem uzacīm, neslēpdams pazīstamos smieties, un noskūpstīja manu roku.
Oho! Tas viens viņa skatiens caururba manu nabaga sirdi! Bet es joprojām labi atcerējos, ko un kā viņš man nesen piedāvāja, un mana sirds un viss pārējais noteikti nespīdēja šim dāmu vīrietim!
Tak paņem savu roku… Hei, es teicu, paņem! Kāpēc viņš viņu nelaiž vaļā?! Turpina piespiest to pie lūpām un apmierināti šķielēt. Tas ir izslēgts! Mēs esam krodziņā, kas pilns ar cilvēkiem, un viņš…
"Jaunekli," mana tante palīdzēja man izkļūt no situācijas, "manuprāt, labāk apsēsties." Mēs neesam pie balles, lai turpinātu jaukties apkārt.
"Jā, protams," viņš ar redzamu neapmierinātību atlaida manu roku. Viņš uzreiz galanti izvilka man krēslu un apsēdās man blakus. – Ļaujiet man šodien pacienāt jūs ar vakariņām. Tomēr tu man iedevi pajumti pie sava galda,” viņš burvīgi uzsmaidīja tantei un sauca apkalpotāju.
Ieraugot, kas viņai zvana, viņa gandrīz izlēca no kleitas un tik vilinoši pasmaidīja, ka es gandrīz izlocījos. Un šis… šis… un es priecājos! Viņš ieskatījās iespaidīgajā dekoltē, kas laipni novietota tieši blakus degunam un atkal pasmaidīja. Oo, suns!
Neviļus viņa paskatījās uz savu krūšutēlu, kas bija klāta tumši zaļā ceļojuma kleitā. Protams, es nekad nesūdzējos, bet noteikti esmu tālu no viesmīles.
Man pat izdevās viņu apskaust, un tad es iedomājos viņas bagātību un nodrebēju. Mana mugura noteikti neizturēs tādu svaru. Nē, es esmu ļoti apmierināta ar savām krūtīm, bet, ja dažiem suņu tēviņiem tas nepatīk, lai viņš paskatās…
Es paskatījos uz augšu un paskatījos uz Van Dragu. Un kāpēc viņš skatās uz manām krūtīm?
"Tev ir tik dzīva sejas izteiksme," viņš pēkšņi sacīja, palūkojoties uz mani ar acīm, kurās dejoja mazi velniņi.
Kāda sejas izteiksme?! Vai viņš to redzēja uz manām krūtīm?
"Vakariņas," es samiedzu acis. "Ja jūs to nepasūtīsit tagad, viesmīle jūs sagraus ar viņu… vēlmi palīdzēt."
Paskatījos uz sāniem uz meiteni, kura tik aktīvi centās ar savu seju demonstrēt preci, ka piegāja pārāk tuvu grāfam.
"Tiešām," viņš pagrieza galvu un iztīrīja rīkli, praktiski apglabājot sevi meitenes demonstrētajos īpašumos. – Kas šodien ir jūsu ēdienkartē?
Ēdienkartē bija kartupeļi ar sprakšķiem, karbonādes, zivju izvēle un svaigi dārzeņi.
"Nu, tad vēl dārzeņus, trīs porcijas kartupeļu un gaļas man, un zivis dāmām," viņš pasūtīja, mums pat nejautājot. – Vēl sagrieztas gaļas un siera un… Kādas sulas vai augļu dzērieni jums tur ir?
"Es negribu zivis," es saraucu pieri, un vīrieša uzacis nedaudz pacēlās.
– Vai jums būs tikai salāti?
– Man būs kartupeļi, salāti un gaļa.
Ko viņš domāja? Es visu dienu esmu ceļā! Protams, es gribu ēst pareizi. Un jā. Man garšo gaļa.
"Parasti meitenes ēd zivis un salātus," viņš klusi iesmējās.
Vai tas ir ziņkārīgs? Kāpēc tas provocē? Nu, lai viņš to dabū!
– Parasti meitenes ēd pasaku ziedputekšņus, dzer nektāru no rožu ziedlapiņām un nekakā. Un vīrieši neuzdod netaktiskus jautājumus.
– Matilde! – tante bija sašutusi, un vīrietis atmeta galvu un sirsnīgi iesmējās.
"Es atcerēšos," viņš beidzot teica, kaut kā jaunā veidā palūkojoties uz mani. – Un tu esi interesanta meitene.
– Nu tu esi visparastākā. "Kādu iemeslu dēļ es samulsu zem viņa skatiena, un tāpēc es kļuvu vēl dusmīgāka." – Tātad jūs veiksiet pasūtījumu?
"Protams," un paskatījās uz manu tanti. – Lūdzu, piedodiet par manu patvaļu, man šķita, ka esmu jau pētījusi sieviešu vēlmes, bet tagad sapratu, ka esmu ļoti kļūdījies. Vai jūs arī dodat priekšroku gaļai?
Viņa labprāt būtu nogaršojusi gan gaļu, gan zivis vienlaikus, taču brunetes skatienā viņa paskatījās uz leju un pieticīgi piekrita makšķerēt. Tajā pašā laikā viņa jautājoši paskatījās manā virzienā – viņa gribēja iegūt dārgo zāļu pudeli.
Nu nē, tagad viņa man palīdzēs ieliet viņam van Draga dziru. Atlika tikai kaut kā viņai par to dot mājienu.
Es pamāju ar galvu, un tante pārsteigta pacēla uzacis. Tikmēr vīrietis pabeidza pasūtījumu un paskatījās uz mums:
– Kaut kas notika?
– Nē…
– Jā! – es pārtraucu sievieti. "Tantīte nevēlas to atzīt, bet viņai uz ceļa gadījās nelielas nepatikšanas, un tagad viņai jāiedzer zāles." Viņa gribēja to darīt pēc vakariņām, bet es precīzi atceros, ka daktere teica, ka jālieto pirms ēšanas. Vai jūs varētu viņu parādīt mūsu istabai? Es domāju, ka viņai pietiks ar pāris minūtēm, lai atrastu īstās zāles.
Tante Cecile nebija stulba, lai gan lielākajai daļai viņas paziņu bija tieši tāds viedoklis par viņu, un viņa saprata, ka man nez kāpēc vajag vīrieti izvest no zāles uz laiku. Viņa arī zināja, ka, ja viņa man nepalīdzēs ar šo dīvaino kaprīzi, viņa neredzēs dziru. Jā, dažreiz es varu būt ļoti strīdīgs.
Un tā viņa paskatījās uz leju un apmulsusi sacīja:
"Kungs van Drags, Tildai ir taisnība, man jāiedzer zāles, un man ir bail šajā stundā vienatnē klīst pa krogu." Tas neaizņem daudz laika.
– Protams, es tevi pavadīšu. “Tas Kungs piecēlās un palīdzēja viņai piecelties un aizdomīgi paskatījās manā virzienā.
Es pieņēmu nevainīgu skatienu, un vīrieša skatiens kļuva domīgs.
Kad viņi vairs nebija redzami, es sāku skatīties uz oficianti ar pasūtīto augļu dzērienu. Un es atviegloti nopūtos, kad ieraudzīju viņu nesam krūzi pie mūsu galda. Augļu dzērienu viņa ielēja krūzēs, vienā glāzē ātri ielēja mīlas dziru, bet otrā – dziru pret gremošanas traucējumiem.
Laikā. Es tikai tikko paspēju noslēpt flakonus kabatā, kad mana tante un Van Drags parādījās zālē. Es sakārtoju brilles un ieteicu:
– Iedzersim, lai iepazītos!
– Morze? – vīrietis pasmīnēja.
– Kāpēc ne? – es pasmaidīju atbildē.
Arī tante jautājoši paskatījās uz mani, un es viņai pamāju ar galvu, ļaujot viņai saprast, ka zāles jau ir krūzē. Tad viņa paskatījās uz Van Draga krūzi un uz viņu. Es sastapos ar viņa domīgi aizdomīgo skatienu. Viņa neizpratnē pacēla uzacis. Mans tēvs vienmēr teica, ka, ieraugot šo manu skatienu, viņš vienmēr sāk nervozēt un skatīties apkārt, meklējot manas nākamās palaidnības sekas. Bet van Drags mani tik labi nepazina. Vai arī viņš joprojām kaut ko uzminēja?
Pēkšņi viņš… paņēma manu krūzi! Un, turpinot nejauši smaidīt, viņš teica:
"Es ar prieku dzeršu no krūzes, ko jūs turējāt savās jaukajās rokās." – Un viņš pārcēla savu pie manis.
– Ja es tur izspļautu? – es izsprāgu.
– Matilde! – tante bija sašutusi – viņa jau bija izdzērusi savu augļu dzērienu.
– Sev? Diez vai. Bet man varētu būt šaubas par savu dzērienu,” viņš iesmējās.
– Vai tu mani tur aizdomās par kaut ko? – es gandrīz no sirds apvainojos.
– Nu ko tu runā! Kā tas ir iespējams?! – šis nelietis godīgām acīm iesaucās un iesita manai krūzei ar savu: – Par iepazīšanos.
"Par tikšanos ar mani," es skābi atbildēju, skatoties, kā viņš iztukšo krūzi, un nolaidu acis, cenšoties slēpt savas jūtas.
Viņš noteikti uzminēja, ka es viņam kaut ko iedevu, un tagad viņš vēlas redzēt rezultātu. Ak, necilvēks!
Un es nopūtos, ar baudu dzēru saldskābo augļu dzērienu un apmierināti pasmaidīju. Mmm, šeit ir garšīgi!
Van Draga skatiens atkal kļuva domīgs. Un es iekšēji priecājos. Notika! Viņš dzēra no pašas krūzes, kurā es ielēju dziru! Es biju pārliecināta, ka viņam kaut kas būs aizdomas, pat tad, kad aizsūtīju viņu un savu tanti uz istabu, un es viņai tik sazvērnieciski pamāju ar galvu un paskatījos viņa virzienā. Nu, viņš nav muļķis, lai nesaprastu, ka lieta ir netīra. Kā gan varētu būt savādāk, ja neviens viņu vēl nav precējies? Es nespēju noticēt, ka viņi vēl nav mēģinājuši uzliet mīlas dziru tik izskatīgam puisim un dāmu vīrietim. Manās rokās nospēlēja tikai viņa aizdomīgums un intuīcija. Sapratu!